ielu autos tinusi seju
tā grib lai vēl dziedu un neaizeju
asiņu ielas šīs mocekļu lentas
vai pārvērst var notīs par sentimentu?
tā raugās kā skudra un smieklīgi gremo
vai tiešām šī iela tā jāpazemo?
klau sliedes kā zvana un liekuļo bremzes
un pusnaktī mēness kā gaisma no dzemdes
lai lats viņus rāvis tos ultra īsos
kas iekarsis pīšļos lai ieklausās pīšļos
laiks piesēst ir ubadzei blakus un klusēt
mums vienādas lietas deg iekšējā pusē
vēl gudrība manējās viltīgi šūpo
bet ubadze vecā to piemirst un žūpo
jo nav jau šī iela lai priecātos tikai
kā nav dažu torņu vairs Amerikai
vēl skatienu viņas es auklēšu ilgi
un melnbalti suņi degs tajā zilgi
līdz lāsteka rakstīs uz manējā vaiga:
ir ubadzes sirds no sāpēm tik maiga
es aproku prātu zem končiku blāķiem
zem pilsētu iekārojušiem pāķiem
zem tiltiņu drupām no manis uz krastu
zem meliem nopirkt ko neparastu
šai tronī ar vieglu un tukšu galvu
es kāpju un līdzi paceļu balvu –
šo ubadzi veco šo dzīvības rotu
mums piedzimušu ne izgudrotu
es mīlu šo ielu šīs ielas šīs visas
no cigāra dārga līdz bērnam kas dzisa
es nevaru pazemot ielu ko ejam
kur satiekam sevi un pazaudējam.
