Diena sākas, kāpju uz svariem –
Manis pietiks vēl diviem pavasariem
Piere rievās, kaujas poza
Mīļotā, noņem tās brilles rozā
Un kad modīsies no rīta
Kā pēc darba padarīta,
Ķers pie kabatas – ne miņas
Visas pazaudētas – atslēdziņas
Dzīve kā interviju svari,
“Un kā tev iet un ko tu dari?”
Es raustu plecus, saku: “gaidu
Plaukstas lieluma pavasari”
Mēles karstas, vārdi kad trinas
Tā mēs dzīvojam, tā mēs svinam
Kā pēc kaujas, rudzu lauks uz kraujas
Viens otru mēs, kur smēlām saujās
Un kad modīsies no rīta
Kā pēc darba padarīta,
Ķers pie kabatas – ne miņas
Visas pazaudētas – zelta atslēdziņas
Likās nekad, bet ir jau klāt
Un tūlīt iemācīsies staigāt,
Un ko ar mums, ar mums darīs
Plaukstas lieluma pavasaris
Dzīve kā interviju svari,
“Un kā tev iet un ko tu dari?”
Es raustu plecus, saku: “gaidu
Plaukstas lieluma pavasari”
